Kā Komisijas priekšsēdētājs  es sev noteikšu piecas prioritātes.

1.

Mana pirmā prioritāte būs īstenot politiku, kas izaugsmi un darbavietas novieto nākamās Komisijas politikas darba kārtības centrā.

Tās svarīga sastāvdaļai ir jābūt digitālā vienotā tirgus izveidošana patērētājiem un uzņēmumiem - izmantojot digitālo tehnoloģiju sniegtās lielās iespējas, kurām nav robežu .

Lai to izdarītu, mums būs nepieciešama drosme nojaukt valstu “torņus” telekomunikāciju regulējumā, autortiesību un datu aizsardzības tiesībās, radio viļņu spektra pārvaldībā un konkurences tiesībās.

Ja mēs to izdarīsim, mēs varam nodrošināt, ka Eiropas pilsoņi jau drīzumā varēs izmantot savus mobilos tālruņus visā Eiropā, nemaksājot viesabonēšanas tarifus. Mēs varam nodrošināt, ka patērētāji var piekļūt mūzikai, filmām un sporta notikumiem no savām elektroniskajām ierīcēm, neatkarīgi no tā, kurā vietā Eiropā viņi atrodas un neatkarīgi no valstu robežām.

Un mēs varam radīt 500 miljardu eiro papildu izaugsmi Eiropā nākamās Komisijas pilnvaru laikā, tādējādi radot simtiem tūkstošus jaunu darba vietu un dinamisku, uz zināšanām balstītu sabiedrību  Es strādāšu ar šo projektu no manas pirmās darba dienas Komisijā.

2.

Kā otro prioritāti, es gribu reformēt un reorganizēt Eiropas enerģētikas politiku jaunā Eiropas Enerģētikas Savienībā. Mums ir nepieciešams apvienot savus resursus, apvienot mūsu infrastruktūru un apvienot mūsu spēju vest sarunas trešajām valstīm. Mums ir nepieciešams dažādot mūsu enerģijas avotus un samazināt  vairāku mūsu dalībvalstu enerģētisko atkarību.

Es gribu saglabāt mūsu Eiropas enerģijas tirgu atvērtu mūsu kaimiņiem. Tomēr, ja cena par enerģiju no Austrumiem kļūst pārāk dārga, vai nu komerciālā vai politiskā ziņā, Eiropai jāspēj ļoti ātri pāriet uz citiem piegādes kanāliem. Mums ir jāspēj, ja nepieciešams, mainīt energoresursu plūsmu virzienu. Un mums ir nepieciešams stiprināt atjaunojamos energoresursus mūsu kontinentā.

Tas ir ne tikai jautājums par atbildīgu klimata pārmaiņu politiku. Tas ir, tajā pašā laikā,  rūpniecības politikas svarīgākais jautājums, ja mēs joprojām gribam mūsu rīcībā saglabāt pieejamu enerģiju vidējā termiņā. Tāpēc es  vēlos, lai Eiropas Enerģētikas Savienība kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo enerģiju jomā.

3.

Treškārt, manā vadībā Komisija pabeigs sarunas par saprātīgu un līdzsvarotu tirdzniecības nolīgumu ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas ir anahronisms, ka 21. gadsimtā eiropieši un amerikāņi vēl turpina uzlikt muitas nodokļus viens otra produktiem. Tiem ir ātri un pilnībā jātiek atceltiem. Es arī uzskatu, ka mēs varam iet nozīmīgu soli tālāk, atzīstot viens otra produktu standartus vai veidojot transatlantiskus standartus. Tomēr,  kā Komisijas priekšsēdētājs, nekādā gadījumā neupurēšu Eiropas pārtikas nekaitīguma, veselības, sociālos un datu aizsardzības standartus  uz brīvās tirdzniecības altāra. Proti, mūsu lietotās pārtikas nekaitīgums un eiropiešu personas datu aizsardzība man kā kā Komisijas priekšsēdētājam nebūs sarunu priekšmets.

4.

Ceturtā prioritāte man būs turpināt reformēt mūsu monetāro savienību,  turklāt paturot prātā Eiropas sociālo dimensiju. Es uzskatu, ka nākamajos piecos gados , mums būs jānostiprina un jāpapildina tie bezprecedenta pasākumi, kurus mēs veicām krīzes laikā, lai tos vienkāršotu padarītu tos sociāli pamatotākus. Es redzu trīs galvenās pārmaiņu jomas:

a.   Mums ir jāpārlīdzsvaro attiecības starp ievēlētajiem politiķiem un Eiropas Centrālās bankas eirozonas ikdienas vadībā. Es apbrīnoju to, ko Mario Dragi ir izdarījis, lai saglabātu eiro. Tomēr viņam tas bija jādara nepārprotamā ārkārtas situācijā. ECB nedz vēlas, nedz var pārvaldīt eirozonu. Eirozonu drīzāk būtu jāpārvalda Komisijai un Eirogrupai, kuru, pēc manām domām, būtu jāvada pilna laika prezidentam. Eirogrupas atbildība ietver jautājumus , kas saistīti ar valūtas kursu. Mēs nedrīkstam to aizmirst gadījumā, ja eiro kurss palielinātos vēl vairāk un tas kļūtu par problēmu izaugsmei.

b.   Mums ir arī jāpārlīdzsvaro veids, kādā mēs piešķiram nosacījumos balstītu stabilitātes atbalstu eirozonas valstīm finanšu grūtībās. Es ierosinu, ka turpmāk jebkurš atbalsts un reformu programma iziet ne tikai caur fiskālās ilgtspējas novērtējumu, bet vienlaikus arī caur sociālās ietekmes novērtējumu. Sociālā ietekme strukturālo reformu jomās  ir jāapspriež publiski. Mana partija, Eiropas Tautas partija, tic sociālai tirgus ekonomikai. Sociālā tirgus ekonomikā nevar būt tā, ka krīzes laikā kuģu īpašnieki un spekulanti kļūt vēl bagātāki, bet pensionāri vairs nezina, kā samaksāt par viņu ikdienas vajadzībām. Šajā kontekstā eirozonas līmenī varētu attīstīt mērķētu fiskālo kapacitāti, kas nepieciešamības gadījumā darbotos kā trieciena absorbētājs.

c.   Treškārt, es esmu pārliecināts, ka mums ir jāstiprina mūsu monetārā savienības ārējā pārstāvniecība. Priekšlikums par kopīgu eirozonas pārstāvību Starptautiskajā valūtas fondā tika izteikts jau 1998. gadā, bet tam nesekoja rīcība.  Šodien, Eiropas Līgums ļauj pieņemt šādu priekšlikumu ar eirozonas valstu kvalificētu balsu vairākumu, un vairs ne vienprātīgi. Es uzskatu, ka ir pēdējais laiks virzīties uz priekšu ar šo priekšlikumu un nostiprināt eirozonas balsi SVF, un es kā Komisijas priekšsēdētājs parūpēšos par to. Eiro ir jābūt ne tikai stabilam iekšpusē  bet arī ar spēcīgu vienotu pozīciju pasaules mērogā.

5.

Piektā un pēdējā prioritāte man kā Komisijas Priekšsēdētājam būs sniegt atbildi uz tā saucamo “Lielbritānijas jautājumu”. Neviens prātīgs politiķis nevar ignorēt faktu, ka mums nākamo piecu gadu laikā būs jāatrod risinājumi Lielbritānijas politiskajām rūpēm. Mums tas ir jāizdara, ja mēs vēlamies, lai Lielbritānija paliek Eiropas Savienībā – un es, kā Komisijas priekšsēdētājs, to vēlētos. Kā Komisijas priekšsēdētājs, es strādāšu, lai panāktu godīgu risinājumu ar Lielbritāniju.

Risinājumu, kas pieņem Lielbritānijas kā ES dalībvalsts specifiku, tanī pašā laikā ļaujot Eirozonai integrēties tālāk. Lielbritānijai būs jāsaprot, ka eirozonā mums vajag vairāk Eiropas, nevis mazāk. No otras puses, pārējām ES valstīm būs jāsaprot, ka Lielbritānija nekad nepiedalīsies eiro projektā, pat ja mums tas būtu jānožēlo. Mums jāakceptē tas, ka Lielbritānija nepievienosies Šengenas telpai. Es esmu gatavs pieņemt arī, ka Lielbritānija paliks ārpus tādām jaunām institūcijām kā Eiropas Publiskā Prokuratūra, kas tiek veidots, lai cīnītos pret krāpšanos Eiropas Savienībā, bet kura izveidi kategoriski noraidīja Apvienotās Karalistes Apakšpalāta un Lordu palāta. Mums ir jārespektē tādas Lielbritānijas Parlamenta skaidras pozīcijas, kuras balstās uz britu “atteikšanās protokolu”. Deivids Kamerons ir nesen izklāstījis vairākus tālākus svarīgus pieprasījumus, kuri tika publicēti avīzē Daily Telegraph. Būdams Komisijas Priekšsēdētājs, es būšu gatavs runāt ar viņu par šiem pieprasījumiem godīgā un saprātīgā veidā. Mana sarkanā līnija šādās pārrunās būtu vienotā tirgus un tā četru brīvību integritāte, kā arī iespējamība veidot “vairāk Eiropas” eirozonā, lai stiprinātu kopējo valūtu, kurā šobrīd piedalās pašreiz 18 un drīz jau 19 dalībvalstis. Bet man ir iespaids, ka šis ir tikpat svarīgi Lielbritānijai, cik tas būs svarīgi nākamajam Komisijas Priekšsēdētājam. Vienošanās, kas pieņem Apvienotās Karalistes specifiku Eiropas Savienības sastāvā.